Pasaule man apkārt

Mūsu ģimenē ir sācies aktīvs grāmatu lasīšanas posms. Katra diena tiek pavadīta šķirstot, lasot, skatoties, pētot un izzinot grāmatu saturu. Pusdienlaika un vakara gulētiešanas rituālā ietilpst pasaku lasīšana. Līžuks ielien azotē vai ierāpjas klēpī un uzmanīgi klausās manā vai Didža balsī, ik pa mirklim komentējot dzirdēto vai grāmatā pamanīto. Bet šoreiz stāsts nebūs par kopā lasīšanas nozīmi bērna attīstība (par to vari palasīt ŠEIT ). Vēlos padalīties savos novērojumos un izbrīnā par bērnu grāmatu saturu. Grāmatas pie mums nonākušas dažādos veidos - citas dāvinātas, citas mantotas, citas pašu iegādātas. Tagad īpaša uzmanība ir pievērsta pasaku grāmatām, attēlu grāmatas vairs nav tik aktuālas un par tām arī nav ko daudz stāstīt. Mūsu grāmatu plauktā nav ļoti daudz grāmatu, jo tā aizpildīšanu esam sākuši nesen. Bet jau tajās pāris grāmatās sastopos ar tekstiem, kas liek domāt, vai tā vispār ir bērnu grāmata vai kārtīgs kriminālromāns. Nevaru noliegt, ka ir grāmatas ar

Jau kādu laiku jeb vairāk kā divus gadus cenšos izdomāt sev nodarbošanos, kas man patiktu, aizrautu, liktu sirdij trīcēt un radītu vēlmi to visu atkārtot bezgalīgi.  Šo blogu izveidoju vairāk kā pirms pieciem gadiem, kad tikko biju sākusi studēt Komunikāciju zinātnes. Domāju, ka mācīšos un kļūšu par slavenu blogeri.  Kas tad ir mainījies šo gadu laikā? Viss!!! Un tiešām viss ar daudzām jo daudzām izsaukuma zīmēm. Esmu kļuvusi par mammu savai burvīgajai meitiņai vārdā Līze. Kopā ar saviem diviem vissvarīgākajiem cilvēkiem un sunīti Abiju, esam pārcēlušies dzīvot uz citu pilsētu. Uz pilsētu, kurā nekad mūžā nebiju domājusi dzīvot, jo man tā vienkārši nepatika. Tagad es šo vietu saucu par mājām, jo patiesībā jau mājas ir tur, kur ir tavi mīļie.  Šie divi gadi kopš mums ar Didzi ir Līžuks, es dzīvojos pa mājām. Tā ir mana paradīze un tā es jūtos patiešām laimīga, bet vienmēr ir BET . Tāds nu ir arī man. Esot diendienā mājās ar bērnu, ir daudz dažādu pienākumu, to it nemaz neva