Mūsu ģimenē ir sācies aktīvs grāmatu lasīšanas posms. Katra diena tiek pavadīta šķirstot, lasot, skatoties, pētot un izzinot grāmatu saturu. Pusdienlaika un vakara gulētiešanas rituālā ietilpst pasaku lasīšana. Līžuks ielien azotē vai ierāpjas klēpī un uzmanīgi klausās manā vai Didža balsī, ik pa mirklim komentējot dzirdēto vai grāmatā pamanīto. Bet šoreiz stāsts nebūs par kopā lasīšanas nozīmi bērna attīstība (par to vari palasīt ŠEIT). Vēlos padalīties savos novērojumos un izbrīnā par bērnu grāmatu saturu.
Grāmatas pie mums nonākušas dažādos veidos - citas dāvinātas, citas mantotas, citas pašu iegādātas. Tagad īpaša uzmanība ir pievērsta pasaku grāmatām, attēlu grāmatas vairs nav tik aktuālas un par tām arī nav ko daudz stāstīt.
Mūsu grāmatu plauktā nav ļoti daudz grāmatu, jo tā aizpildīšanu esam sākuši nesen. Bet jau tajās pāris grāmatās sastopos ar tekstiem, kas liek domāt, vai tā vispār ir bērnu grāmata vai kārtīgs kriminālromāns. Nevaru noliegt, ka ir grāmatas ar to pašu stāstu, kurš pasniegts maigākiem vārdiem.
Piemēram, "Sarkangalvīte un vilks"
Viens un tas pats stāsts, bet divas dažādas interpretācijas. Vienā vilks aprija vecmāmiņu un Sarkangalvīti, otrā vecmāmiņa paslēpās skapī un Sarkangalvīte apmānīja vilku. Vienā vilkam pārgrieza vēderu, sabēra tajā akmeņus un noslīcināja dīķī, otrā mednieki viņu apdullināja un
aizveda prom.
"Pelnrušķīte"
Pirmajā variantā pusmāsas tiek dēvētas par neglītām un stulbām, bet otrajā par negantām. Šķiet tik neliela nianse, dažu vārdu izvēle, bet, lasot priekšā bērnam, negribās kādu saukt par stulbu vai neglītu, jo tas nešķiet pareizi un piemēroti.
"Ansītis un Grietiņa".
Šim stāstam mums ir tikai viena versija un tā pati visai briesmīga. Abi bērni stāsta beigās ļauno burvi iegrūda ugunī un atstāja viņu sadegam. Nu vai nav "jauks" vakara pasakas nobeigums? Brālis ar māsu kļuva par slepkavām un atgriezās laimīgi mājās. Ļoti daudzos stāstos beigu beigās ļaunais tēls tiek nogalināts, nošauts, sadedzināts vai kā citādi aizsūtīts uz "citiem medību laukiem". Kāpēc netiek piedāvāts variants, ka ļaunais tēls saņem sodu un nonāk cietumā vai arī ir spiests izpirkt savu vainu cītīgi strādājot un atvainojoties?
Nelielai atkāpei no tekstu pētīšanas. Pirms vairākiem gadiem manās rokās nonāca kāda Princešu pasaku grāmata. Šo vēlos pieminēt, tāpēc ka jau tajā laikā tas lika aizdomāties par šo tēmu. Jo tālāk es šķiru, jo lielākā šokā es biju. Šī meiteņu grāmata bija pilna ar šādiem princešu attēliem. Ko tad mazās meitenes var mācīties? Ik vienai jābūt ar lielām krūtīm, kurām jāspiežas ārpus kleitas aprisēm? Un ja Tu esi citādāka, tad Tu esi neglīta, nabadzīga, nepilnvērtīga utt. ? Šī ir vienīgā fotogrāfija, kas man vēl ir saglabājusies, bet tā lieliski demonstrē, kā šajā grāmatā tika attēlotas sievietes un pat meitenes.
Protams visu šo pasaku un stāstu morāle vai doma ir ļoti pamācoša un pat nepieciešama. To es neapstrīdu un nenoliedzu, jo arī bērnam ir jāsaprot, ka pasaulē ir daudz ļaunuma un briesmu. Mani nomāc tikai pasniegšanas jeb interpretācijas veids. Lai gan rakstot šīs pārdomas, pati sev guvu risinājumu un atbildi. Nē, nē nedomāju rakstīt savu pasaku grāmatu, kur būs tikai puķītes, rozā vienradži un pār pasauli valdīs tikai labais. Mēs vecāki esam šajā pasaulē kopā ar bērniem, lai viņiem izskaidrotu lietas no kā viņiem kļūst bail vai rodas apjukums. Mūsu pienākums, lasot kopā, ir skaidrot vārdu nozīmi un pielietojumu. Tas ir un arī būs mans risinājums - skaidrot un mācīt to cik dažāda ir šī pasaule, kurā mēs dzīvojam.
Komentāri
Ierakstīt komentāru