Kas tad ir mainījies šo gadu laikā? Viss!!! Un tiešām viss ar daudzām jo daudzām izsaukuma zīmēm. Esmu kļuvusi par mammu savai burvīgajai meitiņai vārdā Līze. Kopā ar saviem diviem vissvarīgākajiem cilvēkiem un sunīti Abiju, esam pārcēlušies dzīvot uz citu pilsētu. Uz pilsētu, kurā nekad mūžā nebiju domājusi dzīvot, jo man tā vienkārši nepatika. Tagad es šo vietu saucu par mājām, jo patiesībā jau mājas ir tur, kur ir tavi mīļie.
Šie divi gadi kopš mums ar Didzi ir Līžuks, es dzīvojos pa mājām. Tā ir mana paradīze un tā es jūtos patiešām laimīga, bet vienmēr ir BET. Tāds nu ir arī man. Esot diendienā mājās ar bērnu, ir daudz dažādu pienākumu, to it nemaz nevar saukt par vienkārši sēdēšanu mājās. Tomēr ik brīdi, kad ir laiks padomāt, pārlūkot sociālos tīklus, rodas vēlme darīt vēl kaut ko. Par mūsu ikdienu, spēlēm, izaicinājumiem un domu par bērnudārza gaitu uzsākšanu varbūt uzrakstīšu citreiz.
Šo divu gadu laikā, kad esmu ieilgušajā bērnu kopšanas atvaļinājumā, esmu vēlējusies nodarboties ar visdažādākajām lietām. Mani tuvākie noteikti smīn pie katras manas jaunās idejas sevi nodarbināt. Ko tad es esmu plānojusi? Tagad rakstot pašai smaids uz lūpām un iekšēji ķiķinu. Ar ko tad lai sāku? Vēl pirms skaistā gaidību laika, ieguvu skropstu pieaudzēšanas sertifikātu. Tad nolēmu, ka strādāšu bērnudārzā. Izmēģināju savas spējas arī pasākumu organizēšanā. Kad piedzima Līze, tad tik sākās "ballīte" - ar Didža palīdzību gribēju radīt kaut ko no koka vai gravēt kokā (tapa pāris dāvanas un ielūgumi uz Līzes pirmo vārdadienu). Tad izdomāju, ka vajag taisīt tējas biznesu, to izdomāju tikai tad, kad visas lapas kokiem nobirušas un zemi jau sāka pārklāt sniega kārta. Ziemā ieguvu vaksācijas sertifikātu. Radās ideja veidot bērniem paredzētus mērdēļus ( pāris uztaisīju un bija pat ieinteresēti cilvēki - mani mīļie draugi) . Laikam vistrakākā ideja bija ķerties pie šūšanas un meistarot apakšveļu. Tad atkal atgriezos pie tējas biznesa. Šīm visām trakajām un ne tik trakajām idejām cauri vēl vijās mana un Didža aizraušanās ar kūpināta siera bižu gatavošanu, bet par to jau atsevišķs stāsts citreiz. Bagātīgi, ne? Visu pat neuzskaitīju, jo manā galvā brīžiem idejas virpuļoja pārāk ātri.
Šis ir par to, kāpēc es gribu kādu mazu daļu sevis izlikt šeit. Es neplānoju veidot regulāru blogu par sīku savas ģimenes ikdienas izklāstu. Mums katram ir sava mazā pasaulīte un tā ir jāsargā un nevienmēr tajā jāielaiž svešas acis un ausis. Man mērķis nav savāk milzīgu skaistu sekotāju un pārspēt kādus blogotāju rekordus, es vienkārši vēlos padalīties ar savām domām un idejām. Es ik pa laikam, noteikti, ka neregulāri, uzrakstīšu kādu savu sāpi vai izklāstīšu savu kārtējo ideju par kaut kā jauna sākšanu. Reizēm gribēšu izglābt pasauli un centīšos visu mācīt, uzskatot savas domas par vispareizākajām. Dažreiz vēlēšos vienkārši paklačoties par kādu jaunu fīču vai kārtējo modes supertendenci. Šobrīd man šķiet, ka rakstīšana man ļaus mazliet sakārtot sevi un savas domas.
Uz tikšanos stāstos un komentāru sadaļā!
Komentāri
Ierakstīt komentāru