Pāriet uz galveno saturu

Pirmais ieraksts. (Hello)

       Hei, Hei! Šis ir mans pirmais mēģinājums rakstīt, kaut ko lielākai publikai. Esmu nolēmusi izteikt savu viedokli par apkārt esošām lietām, notikumiem. Nebūšu no tiem, kas raksta katru dienu, bet pa reizītei šeit parādīsies, kaut kas jauns. Izteikt kritiku par netaisnību un uzslavēt labos darbus. 
    Rakstīšu par to, ko redzu, dzirdu un jūtu. Pieversīšu arī uzmanību atsevišķiem cilvēkiem, kuri man ir svarīgi un atbalsta manus lēmumus. 
     Ceru, ka lasītājos radīšu emocijas - gan labas, gan ne tik labas. Mums pieder vārda brīvība un katram ir iespēja izteikties, to darīšu arī es. 
     Lai Jums burvīga atlikusī diena.:)

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Siera Bižu stāsts

Pirms apmēram pieciem gadiem, Didža tētis, kādā ciemošanās reizē, mūs pacienāja ar siera bizi no kazas piena. To viņam kāds paziņa bija atvedis no Krievijas. Lieki piebilst, ka tas ārkārtīgi iegaršojās, un tā aizsākās mūsu siera bižu garais ceļš. Tajā laikā pat populārākajos un pieprasītākajos Latvijas veikalos šāda veida sieru nebija iespējams iegādāties. Tad arī radās lielā interese par tā pagatavošanu. Didzis uzsāka ilgos un garos meklējumus internetā. Sākumā izdevās atrast īsus video par to, kā ārzemēs (ja pareizi atceros, tad Ukrainā) tas tiek gatavots. Protams, recepte tika atklāta tikai daļēji, aprobežojoties ar tekstiem "tagad šeit pamaisām" , "tad pārceļam tādā traukā", "izmēram temperatūru" utt. Tas mums pilnīgi neko neatviegloja, uzzinājām tikai kā izskatās ražošanas process. Didzis ķērās klāt pie paša galvenā - receptes meklēšanas! Mana mamma jau ilgus gadus gatavo ārkārtīgi gardus piena produktus. Ledusskapī vienmēr atrodams krē
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Atgriešanās stāsts jeb Kāpēc gribu rakstīt?

Jau kādu laiku jeb vairāk kā divus gadus cenšos izdomāt sev nodarbošanos, kas man patiktu, aizrautu, liktu sirdij trīcēt un radītu vēlmi to visu atkārtot bezgalīgi.  Šo blogu izveidoju vairāk kā pirms pieciem gadiem, kad tikko biju sākusi studēt Komunikāciju zinātnes. Domāju, ka mācīšos un kļūšu par slavenu blogeri.  Kas tad ir mainījies šo gadu laikā? Viss!!! Un tiešām viss ar daudzām jo daudzām izsaukuma zīmēm. Esmu kļuvusi par mammu savai burvīgajai meitiņai vārdā Līze. Kopā ar saviem diviem vissvarīgākajiem cilvēkiem un sunīti Abiju, esam pārcēlušies dzīvot uz citu pilsētu. Uz pilsētu, kurā nekad mūžā nebiju domājusi dzīvot, jo man tā vienkārši nepatika. Tagad es šo vietu saucu par mājām, jo patiesībā jau mājas ir tur, kur ir tavi mīļie.  Šie divi gadi kopš mums ar Didzi ir Līžuks, es dzīvojos pa mājām. Tā ir mana paradīze un tā es jūtos patiešām laimīga, bet vienmēr ir BET . Tāds nu ir arī man. Esot diendienā mājās ar bērnu, ir daudz dažādu pienākumu, to it nemaz neva
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Pozitīvisma deva!

Reiz sensenos laikos... Nē, nē.  Tikai pēdējās sešas dienas. Notikumiem bagātas. Tas sākās 5dien 12.aprīlī! Kā jau zināms (vai arī daudziem miglā tīts) 5dienas man ir brīvas, tāpēc bija daudz laika, lai pievērstos ss.lv. Pēc pāris stundu detalizētas apskates, biju atradusi vienu pieņemamu sludinājumu. Šis sludinājums, nosacīti, saveda mūs kopā ar šo burvīgo meitenīti ...  Abija. Vairs nav jāuztraucas, ka kādreiz aizgulēsimies, jo mazā žipere 6:00 jau lēkā pa gultu.:)Un cītīgi vēro vai kāds no mums ir atvēris acis. Šajās dienās ir arī vēl pāris patīkami notikumi. Jau labu laiku vēroju, kā cilvēki rupējas par savu fizisko sagatavotību, ar mani gan ir švakāk, pat uzkāpšana uz 4.stāvu sagādā problēmas. Tomēr 16.aprīļa siltie saules stari mani iedvesmoja saņemties un doties skriet. Pec mana neilgā skrējiena, sajūtas bija tiešām patīkamas, jo lepojos ar sevi, ka esmu izkustējusies. Ar to šī diena nebeidzās, laiks bija tik patīkams, ka nolēmām ar māsu doties pastaigā. Pastaigas
1 komentārs
Lasīt vairāk