Pāriet uz galveno saturu

Šķirošana bezjēdzīga?

Čau, čau.
Es esmu nedaudz apjukusi. Domājot par mūsu apkārtējo dabu, ir izveidotas dažādas akcijas, lai saglabātu nabu skaistu un nepiesārņotu. Viens šāda veida pasākums ir Talkas diena. Starp citu, aicinu pievienoties LU SZF, TSI, BSA rīkotajā "Maskačkas talkā", bet patiesībā stāsts nav par talkām, bet gan atkritumu šķirošanu.
http://szf.lu.lv/lat/fakultate/aktualitates/maskackas-liela-talka-jau-26-aprili/
Mūsdienās ir iespēja šķirot atkritumus, vairākās vietās (visā Latvijā un ne tikai) ir izvietoti atkritumu konteineri dažādās krāsās. Tas ir ar nolūku, lai cilvēki zinātu, ka katrs konteiners ir domāts citādam atkritumu veidam. Zināšanai - Zilas krāsas konteineros papīru, zaļajos stiklu, dzeltenajos plastmasas.
http://www.dzm.lv/skoleniem/konkurss/konkurss/konkursu_arhivs_20102011/7/28/

BET...Ak šis lielais BET.
1. Purvciemā ir viena vieta (gan jau vairākas, bet es runāju par sev zināmo), kur ir novietoti zaļie un dzeltenie konteineri, cilvēki šķiro, BET atbrauc atkritumu izvedēji un visus konteinerus iztukšo vienā kravas mašīnā. Jau tad likās jocīgi, ka sašķirotos atkritumus atkal sajauc kopā.
2. 25.aprīlī no rīta, televīzijā dzirdēju (neatceros, kurā raidījumā tas tika minēts, bet vēl aizvien meklēju dažādos arhīvos), ka tiešām dažādu krāsu konteinerus saber kopā un tad tajās vietās, kur tiek aizvests ir cilvēki, kas atkal no jauna šķiro. Jautājums - kāda jēga, tad mums šķirot, kāda jēga izvietot dažādus konteinerus. Sieviete, kas komentēja šo situāciju, atbildēja, ka mēs (parastie šķirotāji) šķirojam nekvalitatīvi, tāpēc visu saliek kopā un tad atkal ir strādnieki, kas šķiro atkārtoti.
Man šķiet, ka izdevīgāk būtu pāršķirot jau sadalīto, nevis samest visu kopā un tad šķirot. Tas taču ir lieks laika patēriņš. Vai varbūt es domāju nepareizi?
Attēls no http://blog.gryphonnetworks.com/blog/bid/58092/Avoid-Do-Not-Call-Compliance-Confusion

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka laikam  nav jēgas šķirot.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Piebēra vēderu ar akmeņiem, aizšuva ciet un iegrūda ezerā. Tā beidzas bērnu pasaka

Mūsu ģimenē ir sācies aktīvs grāmatu lasīšanas posms. Katra diena tiek pavadīta šķirstot, lasot, skatoties, pētot un izzinot grāmatu saturu. Pusdienlaika un vakara gulētiešanas rituālā ietilpst pasaku lasīšana. Līžuks ielien azotē vai ierāpjas klēpī un uzmanīgi klausās manā vai Didža balsī, ik pa mirklim komentējot dzirdēto vai grāmatā pamanīto. Bet šoreiz stāsts nebūs par kopā lasīšanas nozīmi bērna attīstība (par to vari palasīt ŠEIT ). Vēlos padalīties savos novērojumos un izbrīnā par bērnu grāmatu saturu. Grāmatas pie mums nonākušas dažādos veidos - citas dāvinātas, citas mantotas, citas pašu iegādātas. Tagad īpaša uzmanība ir pievērsta pasaku grāmatām, attēlu grāmatas vairs nav tik aktuālas un par tām arī nav ko daudz stāstīt. Mūsu grāmatu plauktā nav ļoti daudz grāmatu, jo tā aizpildīšanu esam sākuši nesen. Bet jau tajās pāris grāmatās sastopos ar tekstiem, kas liek domāt, vai tā vispār ir bērnu grāmata vai kārtīgs kriminālromāns. Nevaru noliegt, ka ir grāmatas ar...

Atgriešanās stāsts jeb Kāpēc gribu rakstīt?

Jau kādu laiku jeb vairāk kā divus gadus cenšos izdomāt sev nodarbošanos, kas man patiktu, aizrautu, liktu sirdij trīcēt un radītu vēlmi to visu atkārtot bezgalīgi.  Šo blogu izveidoju vairāk kā pirms pieciem gadiem, kad tikko biju sākusi studēt Komunikāciju zinātnes. Domāju, ka mācīšos un kļūšu par slavenu blogeri.  Kas tad ir mainījies šo gadu laikā? Viss!!! Un tiešām viss ar daudzām jo daudzām izsaukuma zīmēm. Esmu kļuvusi par mammu savai burvīgajai meitiņai vārdā Līze. Kopā ar saviem diviem vissvarīgākajiem cilvēkiem un sunīti Abiju, esam pārcēlušies dzīvot uz citu pilsētu. Uz pilsētu, kurā nekad mūžā nebiju domājusi dzīvot, jo man tā vienkārši nepatika. Tagad es šo vietu saucu par mājām, jo patiesībā jau mājas ir tur, kur ir tavi mīļie.  Šie divi gadi kopš mums ar Didzi ir Līžuks, es dzīvojos pa mājām. Tā ir mana paradīze un tā es jūtos patiešām laimīga, bet vienmēr ir BET . Tāds nu ir arī man. Esot diendienā mājās ar bērnu, ir daudz dažādu pienākumu, to...

Siera Bižu stāsts

Pirms apmēram pieciem gadiem, Didža tētis, kādā ciemošanās reizē, mūs pacienāja ar siera bizi no kazas piena. To viņam kāds paziņa bija atvedis no Krievijas. Lieki piebilst, ka tas ārkārtīgi iegaršojās, un tā aizsākās mūsu siera bižu garais ceļš. Tajā laikā pat populārākajos un pieprasītākajos Latvijas veikalos šāda veida sieru nebija iespējams iegādāties. Tad arī radās lielā interese par tā pagatavošanu. Didzis uzsāka ilgos un garos meklējumus internetā. Sākumā izdevās atrast īsus video par to, kā ārzemēs (ja pareizi atceros, tad Ukrainā) tas tiek gatavots. Protams, recepte tika atklāta tikai daļēji, aprobežojoties ar tekstiem "tagad šeit pamaisām" , "tad pārceļam tādā traukā", "izmēram temperatūru" utt. Tas mums pilnīgi neko neatviegloja, uzzinājām tikai kā izskatās ražošanas process. Didzis ķērās klāt pie paša galvenā - receptes meklēšanas! Mana mamma jau ilgus gadus gatavo ārkārtīgi gardus piena produktus. Ledusskapī vienmēr atrodams krē...