Šķirošana bezjēdzīga?

Čau, čau.

Es esmu nedaudz apjukusi. Domājot par mūsu apkārtējo dabu, ir izveidotas dažādas akcijas, lai saglabātu nabu skaistu un nepiesārņotu. Viens šāda veida pasākums ir Talkas diena. Starp citu, aicinu pievienoties LU SZF, TSI, BSA rīkotajā "Maskačkas talkā", bet patiesībā stāsts nav par talkām, bet gan atkritumu šķirošanu.

http://szf.lu.lv/lat/fakultate/aktualitates/maskackas-liela-talka-jau-26-aprili/

Mūsdienās ir iespēja šķirot atkritumus, vairākās vietās (visā Latvijā un ne tikai) ir izvietoti atkritumu konteineri dažādās krāsās. Tas ir ar nolūku, lai cilvēki zinātu, ka katrs konteiners ir domāts citādam atkritumu veidam. Zināšanai - Zilas krāsas konteineros papīru, zaļajos stiklu, dzeltenajos plastmasas.

http://www.dzm.lv/skoleniem/konkurss/konkurss/konkursu_arhivs_20102011/7/28/

BET...Ak šis lielais BET.

1. Purvciemā ir viena vieta (gan jau vairākas, bet es runāju par sev zināmo), kur ir novietoti zaļie un dzeltenie konteineri, cilvēki šķiro, BET atbrauc atkritumu izvedēji un visus konteinerus iztukšo vienā kravas mašīnā. Jau tad likās jocīgi, ka sašķirotos atkritumus atkal sajauc kopā.

2. 25.aprīlī no rīta, televīzijā dzirdēju (neatceros, kurā raidījumā tas tika minēts, bet vēl aizvien meklēju dažādos arhīvos), ka tiešām dažādu krāsu konteinerus saber kopā un tad tajās vietās, kur tiek aizvests ir cilvēki, kas atkal no jauna šķiro. Jautājums - kāda jēga, tad mums šķirot, kāda jēga izvietot dažādus konteinerus. Sieviete, kas komentēja šo situāciju, atbildēja, ka mēs (parastie šķirotāji) šķirojam nekvalitatīvi, tāpēc visu saliek kopā un tad atkal ir strādnieki, kas šķiro atkārtoti.

Man šķiet, ka izdevīgāk būtu pāršķirot jau sadalīto, nevis samest visu kopā un tad šķirot. Tas taču ir lieks laika patēriņš. Vai varbūt es domāju nepareizi?

Attēls no http://blog.gryphonnetworks.com/blog/bid/58092/Avoid-Do-Not-Call-Compliance-Confusion

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka laikam nav jēgas šķirot.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Siera Bižu stāsts

Pirms apmēram pieciem gadiem, Didža tētis, kādā ciemošanās reizē, mūs pacienāja ar siera bizi no kazas piena. To viņam kāds paziņa bija atvedis no Krievijas. Lieki piebilst, ka tas ārkārtīgi iegaršojās, un tā aizsākās mūsu siera bižu garais ceļš. Tajā laikā pat populārākajos un pieprasītākajos Latvijas veikalos šāda veida sieru nebija iespējams iegādāties. Tad arī radās lielā interese par tā pagatavošanu. Didzis uzsāka ilgos un garos meklējumus internetā. Sākumā izdevās atrast īsus video par to, kā ārzemēs (ja pareizi atceros, tad Ukrainā) tas tiek gatavots. Protams, recepte tika atklāta tikai daļēji, aprobežojoties ar tekstiem "tagad šeit pamaisām" , "tad pārceļam tādā traukā", "izmēram temperatūru" utt. Tas mums pilnīgi neko neatviegloja, uzzinājām tikai kā izskatās ražošanas process. Didzis ķērās klāt pie paša galvenā - receptes meklēšanas! Mana mamma jau ilgus gadus gatavo ārkārtīgi gardus piena produktus. Ledusskapī vienmēr atrodams krē

Lasīt vairāk

Pozitīvisma deva!

Reiz sensenos laikos... Nē, nē. Tikai pēdējās sešas dienas. Notikumiem bagātas. Tas sākās 5dien 12.aprīlī! Kā jau zināms (vai arī daudziem miglā tīts) 5dienas man ir brīvas, tāpēc bija daudz laika, lai pievērstos ss.lv. Pēc pāris stundu detalizētas apskates, biju atradusi vienu pieņemamu sludinājumu. Šis sludinājums, nosacīti, saveda mūs kopā ar šo burvīgo meitenīti ... Abija. Vairs nav jāuztraucas, ka kādreiz aizgulēsimies, jo mazā žipere 6:00 jau lēkā pa gultu.:)Un cītīgi vēro vai kāds no mums ir atvēris acis. Šajās dienās ir arī vēl pāris patīkami notikumi. Jau labu laiku vēroju, kā cilvēki rupējas par savu fizisko sagatavotību, ar mani gan ir švakāk, pat uzkāpšana uz 4.stāvu sagādā problēmas. Tomēr 16.aprīļa siltie saules stari mani iedvesmoja saņemties un doties skriet. Pec mana neilgā skrējiena, sajūtas bija tiešām patīkamas, jo lepojos ar sevi, ka esmu izkustējusies. Ar to šī diena nebeidzās, laiks bija tik patīkams, ka nolēmām ar māsu doties pastaigā. Pastaigas

Lasīt vairāk

Atgriešanās stāsts jeb Kāpēc gribu rakstīt?

Jau kādu laiku jeb vairāk kā divus gadus cenšos izdomāt sev nodarbošanos, kas man patiktu, aizrautu, liktu sirdij trīcēt un radītu vēlmi to visu atkārtot bezgalīgi. Šo blogu izveidoju vairāk kā pirms pieciem gadiem, kad tikko biju sākusi studēt Komunikāciju zinātnes. Domāju, ka mācīšos un kļūšu par slavenu blogeri. Kas tad ir mainījies šo gadu laikā? Viss!!! Un tiešām viss ar daudzām jo daudzām izsaukuma zīmēm. Esmu kļuvusi par mammu savai burvīgajai meitiņai vārdā Līze. Kopā ar saviem diviem vissvarīgākajiem cilvēkiem un sunīti Abiju, esam pārcēlušies dzīvot uz citu pilsētu. Uz pilsētu, kurā nekad mūžā nebiju domājusi dzīvot, jo man tā vienkārši nepatika. Tagad es šo vietu saucu par mājām, jo patiesībā jau mājas ir tur, kur ir tavi mīļie. Šie divi gadi kopš mums ar Didzi ir Līžuks, es dzīvojos pa mājām. Tā ir mana paradīze un tā es jūtos patiešām laimīga, bet vienmēr ir BET . Tāds nu ir arī man. Esot diendienā mājās ar bērnu, ir daudz dažādu pienākumu, to it nemaz neva

Lasīt vairāk

Pasaule man apkārt

Meklēt šajā emuārā