Pasaule man apkārt

Mūsu ģimenē ir sācies aktīvs grāmatu lasīšanas posms. Katra diena tiek pavadīta šķirstot, lasot, skatoties, pētot un izzinot grāmatu saturu. Pusdienlaika un vakara gulētiešanas rituālā ietilpst pasaku lasīšana. Līžuks ielien azotē vai ierāpjas klēpī un uzmanīgi klausās manā vai Didža balsī, ik pa mirklim komentējot dzirdēto vai grāmatā pamanīto. Bet šoreiz stāsts nebūs par kopā lasīšanas nozīmi bērna attīstība (par to vari palasīt ŠEIT ). Vēlos padalīties savos novērojumos un izbrīnā par bērnu grāmatu saturu. Grāmatas pie mums nonākušas dažādos veidos - citas dāvinātas, citas mantotas, citas pašu iegādātas. Tagad īpaša uzmanība ir pievērsta pasaku grāmatām, attēlu grāmatas vairs nav tik aktuālas un par tām arī nav ko daudz stāstīt. Mūsu grāmatu plauktā nav ļoti daudz grāmatu, jo tā aizpildīšanu esam sākuši nesen. Bet jau tajās pāris grāmatās sastopos ar tekstiem, kas liek domāt, vai tā vispār ir bērnu grāmata vai kārtīgs kriminālromāns. Nevaru noliegt, ka ir grāmatas ar

Jau kādu laiku jeb vairāk kā divus gadus cenšos izdomāt sev nodarbošanos, kas man patiktu, aizrautu, liktu sirdij trīcēt un radītu vēlmi to visu atkārtot bezgalīgi.  Šo blogu izveidoju vairāk kā pirms pieciem gadiem, kad tikko biju sākusi studēt Komunikāciju zinātnes. Domāju, ka mācīšos un kļūšu par slavenu blogeri.  Kas tad ir mainījies šo gadu laikā? Viss!!! Un tiešām viss ar daudzām jo daudzām izsaukuma zīmēm. Esmu kļuvusi par mammu savai burvīgajai meitiņai vārdā Līze. Kopā ar saviem diviem vissvarīgākajiem cilvēkiem un sunīti Abiju, esam pārcēlušies dzīvot uz citu pilsētu. Uz pilsētu, kurā nekad mūžā nebiju domājusi dzīvot, jo man tā vienkārši nepatika. Tagad es šo vietu saucu par mājām, jo patiesībā jau mājas ir tur, kur ir tavi mīļie.  Šie divi gadi kopš mums ar Didzi ir Līžuks, es dzīvojos pa mājām. Tā ir mana paradīze un tā es jūtos patiešām laimīga, bet vienmēr ir BET . Tāds nu ir arī man. Esot diendienā mājās ar bērnu, ir daudz dažādu pienākumu, to it nemaz neva

Čau, čau. Es esmu nedaudz apjukusi. Domājot par mūsu apkārtējo dabu, ir izveidotas dažādas akcijas, lai saglabātu nabu skaistu un nepiesārņotu. Viens šāda veida pasākums ir Talkas diena. Starp citu, aicinu pievienoties LU SZF, TSI, BSA rīkotajā "Maskačkas talkā", bet patiesībā stāsts nav par talkām, bet gan atkritumu šķirošanu. http://szf.lu.lv/lat/fakultate/aktualitates/maskackas-liela-talka-jau-26-aprili/ Mūsdienās ir iespēja šķirot atkritumus, vairākās vietās (visā Latvijā un ne tikai) ir izvietoti atkritumu konteineri dažādās krāsās. Tas ir ar nolūku, lai cilvēki zinātu, ka katrs konteiners ir domāts citādam atkritumu veidam. Zināšanai - Zilas krāsas konteineros papīru, zaļajos stiklu, dzeltenajos plastmasas. http://www.dzm.lv/skoleniem/konkurss/konkurss/konkursu_arhivs_20102011/7/28/ BET...Ak šis lielais BET. 1. Purvciemā ir viena vieta (gan jau vairākas, bet es runāju par sev zināmo), kur ir novietoti zaļie un dzeltenie konteineri, cilvēki šķiro, BET

Reiz sensenos laikos... Nē, nē.  Tikai pēdējās sešas dienas. Notikumiem bagātas. Tas sākās 5dien 12.aprīlī! Kā jau zināms (vai arī daudziem miglā tīts) 5dienas man ir brīvas, tāpēc bija daudz laika, lai pievērstos ss.lv. Pēc pāris stundu detalizētas apskates, biju atradusi vienu pieņemamu sludinājumu. Šis sludinājums, nosacīti, saveda mūs kopā ar šo burvīgo meitenīti ...  Abija. Vairs nav jāuztraucas, ka kādreiz aizgulēsimies, jo mazā žipere 6:00 jau lēkā pa gultu.:)Un cītīgi vēro vai kāds no mums ir atvēris acis. Šajās dienās ir arī vēl pāris patīkami notikumi. Jau labu laiku vēroju, kā cilvēki rupējas par savu fizisko sagatavotību, ar mani gan ir švakāk, pat uzkāpšana uz 4.stāvu sagādā problēmas. Tomēr 16.aprīļa siltie saules stari mani iedvesmoja saņemties un doties skriet. Pec mana neilgā skrējiena, sajūtas bija tiešām patīkamas, jo lepojos ar sevi, ka esmu izkustējusies. Ar to šī diena nebeidzās, laiks bija tik patīkams, ka nolēmām ar māsu doties pastaigā. Pastaigas

Niro - manas mammas mīlulis. Jau kādu laiciņu plānojam maza kucēna iegādi. Mūsu dzīvošanas telpa nav no lielajām, tāpēc uzmanību pievēršam mazajiem mīluļiem, kuri arī paliek mazi, lai dzīvniekam un arī mums nav jācieš.  Ir grūti noskatīties uz tiem sunīšiem, kuri atrodas patversmē. Katram no viņiem ir savs dzīves stāsts, sava sāpe. Daudz ir dzirdēts par tiem suņiem, kuri ir sakoduši cilvēkus, bet lielāka vaina ir jāuzņemas saimniekam, jo viņš nav pienācīgi rūpējies par suni, iemācījis paklausību. Tad mani pārņem šaubas, attiecībā uz sevi, vai es būšu atbildīga saimniece? Suns ir pelnījis, ka par viņu rūpējas, lolo un māca dzīvot pareizāk. Ir ļoti daudz kritēriji, pēc kuriem jāizlemj vai esam gatavi rūpēties par dzīvnieku, tas ir tā pat, kā rūpēties par bērnu. Mēs nedrīkstam būt vieglprātīgi, jo paņemot dzīvnieciņu, mēs esam atbildīgi par viņa dzīvību. Mani iepriecina, aizkustina un liek aizdomāties, par to vai ir jāpieņem savās mājās sūnīts, labdarības kustības "Atbildī

        Hei, Hei! Šis ir mans pirmais mēģinājums rakstīt, kaut ko lielākai publikai. Esmu nolēmusi izteikt savu viedokli par apkārt esošām lietām, notikumiem. Nebūšu no tiem, kas raksta katru dienu, bet pa reizītei šeit parādīsies, kaut kas jauns. Izteikt kritiku par netaisnību un uzslavēt labos darbus.      Rakstīšu par to, ko redzu, dzirdu un jūtu. Pieversīšu arī uzmanību atsevišķiem cilvēkiem, kuri man ir svarīgi un atbalsta manus lēmumus.       Ceru, ka lasītājos radīšu emocijas - gan labas, gan ne tik labas. Mums pieder vārda brīvība un katram ir iespēja izteikties, to darīšu arī es.       Lai Jums burvīga atlikusī diena.:)